На русском   Latviski   English
 

Slimību cēloņi un ārstēšana

Kas tad izsauc slimības? Tibetas medicīnā norāda divus iemeslus: tuvo un tālo. Visu slimību galvenais iemesls ir neziņa attiecībā pret patieso esamības dabu, kas noved pie kļūdainas ticības subjekta un objekta konkrētībai. Kamēr cilvēks neaptvers savas būtības dziļumu un neizpratīs vizuālās uztveres relativitāti, viņš nevarēs atbrīvoties no slimībām, kā putns, kurš prot lidot, taču nekad nevarēs atbrīvoties no savas ēnas.
Šī garīgā neziņa rada trīs indes:
- pieķeršanos (iekāri);
- dusmas (naids);
- trulums (skaidrības trūkums, prāta gausums).

Savukārt, trīs indes izjauc trīs dzīvības pamatus:
lung-vējš (gaiss),
tripa- žults,
Badkan- gļotas.

Parunāsim par tiem sīkāk. Katrs no dzīvības pamatiem tiek iedalīts piecos veidos:

Vējš:
1) dzīvību uzturošs-iedarbojas uz fizisko enerģiju;
2) augšupejošs- ietekmē elpošanu;
3) visu caustrāvojošs- ietekmē ķermeņa kustības;
4) uguni pavadošs - gremošanai;
5) leju attīrošs - fēču, urīna, menstruālo asiņu, spermas novadīšanai; dzemdībām.

Žults:
1) gremošanas- ietekmē gremošanas procesus;
2) izmaina ķermeņa audu krāsu;
3) radošā- ietekmē raksturu;
4) redzes- ietekmē redzi;
5) sejas krāsas attīrošā – ietekmē sejas krāsu.

 Gļotas:
1) uzturošā - atdzesē ķermeni;
2) sajaucošā - vada ēdiena un dzēriena gaitu;
3) sajūtošā – rada ēdiena garšu;
4) apmierinošā - rada visu jūtu apmierinājumu;
5) savienojošā - veicina locītavu kustības.

Kaut gan katrā ķermeņa daļā ir trīs dzīvības elementi , tiem ir galvenās atrašanās vietas:
Gaiss - uzreiz zem nabas;
Žults - starp nabu un sirdi;
Gļotas - virs sirds.

Trīs dzīvības pamatu funkcijas:
1) Vējš pārvalda elpošanu, nodrošina ķermeņa kustības, padara iespējamu fizisko darbību; izvada gļotas, siekalas; pārvalda asinsriti, saasina jūtas, uztur ķermeni.
2) Žults pārvalda izsalkumu, slāpes, gremošanu; regulē ķermeņa siltumu, ietekmē ādas krāsu, attīsta drosmi un prātu.
3) Gļotas palīdz prāta stabilitātei, nomierina prātu, regulē miegu, mitrina locītavas.
Intrauterīna attīstība nosaka katra no dzīvības pamatu kombināciju, to ietekmē mātes stāvoklis: ko viņa ēd, kāds ir viņas dzīvesveids, ar kādiem apstākļiem saskaras.

 

Slimību daba un to klasifikācija

 Kā tad izveidojas slimība?
Tam ir četri iemesli:
1) laika apstākļi,
2) ļaunie gari,
3) uzturs,
4) uzvedība,
kas raida trīs veidu bultas (radīšana, uzkrāšana, izpausme) trīs dzīvības pamatu mērķos.
Ja tiek skarts viens no dzīvības pamatiem, tad būdami ciešā saistībā, cieš arī pārējie.
Tāpēc cilvēks tiek aplūkots ciešā saskarsmē ar apkārtējiem apstākļiem, kuros viņš dzīvo.
Slimība ir līdzsvara traucējumu pazīme starp makrokosmu (ārējo) un mikrokosmu (iekšējo).
Cilvēks dabiski iesaistās attiecībās ar ārējo vidi:
- elpo gaisu,
- uzņem uzturu un šķidrumu,
- tiek pakļauts klimatiskajai ietekmei,
- mijiedarbojas ar dažādu veidu psihisko enerģiju.
Svarīga arī sensorās uztveres intensitāte. Tāpēc slimības un veselības stāvokļi ir dažādo aspektu sarežģītas kombinācijas
Pašu slimību ne vienmēr var piedēvēt tiešam vai acīmredzamam iemeslam.
Daļa simptomu ir procesa pēdējā stadija, kas iesācies jau sen. Tieši to izsaka jēdzieni "radīšana, uzkrāšana, izpausme". Kā piemēram, mākoņi , tie savelkas tumšos mākoņos un var sākt līt, bet tikai tad, kad to pieļauj citi iemesli. Tieši tā gada laiki var dot grūdienu slimības sākumam.

Atkarībā no dzīvības pamatu prevalēšanas iedala septiņus ķermeņa tipus:
1) Vējš-tumsnēji, sakumpušiem pleciem, kalsnēji, daudzrunīgi, necieš aukstumu un vēju. Neliela auguma vai gluži otrādi, gari un ļoti tievi. Miegs trausls. Nosliece uz pieķeršanos, bailēm. Intelektuāla darbība. Mīl smieties un dziedāt. Nav lielas bagātības, neilga dzīve. Garša: mīl saldu, skābu, dedzinošu.
2) Žults- stiprs izsalkums un slāpes, dzeltenīga matu un ādas krāsa, ir ass prāts, lepnība, dusmas, vēlme sacensties. Bieži svīst, rada nepatīkamu smaku. Viduvēja veselība, augums, pilnīgums un dzīves ilgums. Mīl saldu , rūgtu, sātīgu un vēsu uzturu.
3) Gļotas – ķermenis vēss, bāls, gluds; locītavas neizceļās. Tieksme uz pilnīgumu. Spējīgi ilgstoši paciest izsalkumu, slāpes, dvēseles ciešanas. Parasti liels, veselīgs ķermenis , bet dzīve gara. Miegs dziļš. Labestīgi, nav pakļauti dusmām. Var būt pārāk slinki. Mīl asu, skābu, sātīgu ēdienu.
Tāpat ir sastopami starptipi:
vējš+ žults,
žults+gļotas,
vējš+ ģļotas,
vējš+žults+gļotas.
Visu triju dzīvības pamatu iedarbība var mainīties, atkarībā no gada laika, vecuma, apkārtējiem apstākļiem.
Vecums: jaunieši līdz 16g.v. - gļotas; pieaugušie - žults; veci cilvēki – vējš.
Vietējais klimats: auksts un vējains - vējš, sauss un karsts - žults; mitrs un karsts - gļotas.

Tibetā izdala sešus gada laikus:
pavasaris un agra vasara – karstums - vēja uzkrāšana, gļotu kustība, žults uzkrāšana;
vēla vasara un rudens - lietus- žults kustība, vēja kustība;
agra ziema un vēla ziema- aukstums - gļotu uzkrāšana.
Slimība izmainās atkarībā no diennakts laika:
1) vēja slimības - saullēktā un saulrietā;
2) žults - pusdienā un pusnaktī;
3) gļotu - rīta un vakara krēslā.

 

Slimību raksturojumi

1.Vējš
1) Raupjums- attīstība nav vienmērīga, slimnieks nemierīgs, bojājums izplatās ātri, āda un mēle nelīdzeni, asinis biezas.
2) Vieglums- viegluma sajūta, reibonis, prāts nestabils un uzbudināts.
3) Aukstums- trūkst siltuma, auksti drebuļi, velk pie saules vai uguns, gribas karstu ēdienu un dzeramo.
4) Cietība - āda sacietē, tajā grūti iegriezt; audzēji pārtop par sacietējumiem, cieta vēdera izeja, aizcietējumi, grūtības pazemināt temperatūru
5) Smalkums - plāni mati, kapilāri. Ķermeņa sīkie matiņi var celties, durstīšana locekļos.
6) Kustīgums - slimība nepaliek uz vietas, bet pārvietojas. Prāts uzbudināts, pulss mainīgs.

2.Žults
1) Taukainība - taukaina āda.
2) Akūta gaita (akūtums)- slimībai ir akūta izpausme, to var ātri izārstēt, taču slimnieks var arī ātri nomirt.
3) Karstums - ķermenis ir karsts, augsta temperatūra, slimnieks tiecas pēc aukstuma, grib nomest visas drēbes.
4) Vieglums- kā pie vēja – uzbudinājums.
5) Smakošana- elpa, sviedri, urīns, izkārnījumi stipri ož.
6) Attīrīšana - pilnīga.
7) Mitrums - klepus ar bagātīgām krēpām, vēdera izeja šķidra, asinis šķidras.

3.Gļotas
1) Taukainība - kā pie žults, bet stiprāka. Sviedri, izvemtās masas, urīns, izkārnījumi, asinis šķiet taukaini, eļļaini.
2) Vēsums - karstuma nav, ķermenis auksts, tiecas pie silta.
3) Smagums - ķermenis un prāts ir smagi, gribās gulēt, ārstēšana notiek lēni, nereaģē uz zālēm.
4) Gausums - tāda slimība nespēj skart sīkas ķermeņa daļas (poras, matu saknes) un netiek orgāna smalkajās daļās. Tāpēc slimības attīstība ir lēna un tikpat lēns ir izārstēšanās vai miršanas process.
5) Gludums - sāpju nav, slimnieks ir mierīgs; āda, mēle un ķermenis ir gludi.
6) Stabilitāte- ja ir audzējs,tad tas nekur nepārvietojas.
7) Viskozitāte - visi izdalījumi staipīgi un līdzīgi olas baltumam.

Kopumā slimību raksturīpašības šādas:
vējš – aukstums un kustīgums,
žults - karstums un akūta gaita,
gļotas – smagums un aukstums.
Pastāv arī jauktas slimības.

Kā notiek diagnosticēšana

Trīs galvenās metodes:
1) Aptaujāšana - notiek ļoti centīgi, par dzīvesveidu, slimības parādīšanos apstākļiem. Apskata ķermeņa tipu, ādas un gļotādu ārējais izskats, tiek pievērsta uzmanība uzvedībai, dzimumdzīvei, psihiskajam stāvoklim.
2) Pulsa taustīšana - vissvarīgākā un sarežģītākā metode.
To apgūst ilgus gadus. Kreisā apakšdelma pamats – sirds , resnās zarnas, liesas, kuņģa, kreisās nieres, dzimumorgānu pulss.
Labā apakšdelma pamats - plaušas, tievās zarnas, aknas, žultspūslis, labā niere, urīnpūslis.
Ārsts speciālā veidā ņem ar labo roku slimnieka kreisā apakšdelma pamatu, ar kreiso roku – labo.
Atšķirt vesela cilvēka pulsu no slimā ir ļoti grūti. Ja viena elpošanas cikla laikā grūdienu skaits līdzinās pieciem, tad tas ir vesela cilvēka pulss. Ja vairāk par pieci - tad karstums, ja mazāk- aukstums.
3) Mēles un urīna apskate.
Mēle mēdz būt: pie vēja slimībām - sausa (naktī), sarkana, nelīdzena; žults slimībām - ar dzeltenu aplikumu; gļotu slimībām - ar baltu aplikumu, mīksta un valga.
Vissmalkākā klīniska izmeklēšana tiek paveikta bez bioķīmiskām metodēm un aparatūras. Svarīgi:
- slimnieka sagatavošana ( diennakts laikā pacientam jāatsakās no jebkuras aktivitātes, kas izsauc organisma sasprindzinājumu: smaga darba, dzimumdzīves, tējas , vīna, alus lietošanas, kas var izmainīt urīna krāsu; labi jāizguļās);
- laiks (saullēktā);
- trauks (balts vai caurspīdīgs);
- analīzes metode ( pārbauda pēc 3 stadijām: silts urīns - smarža, tvaiks, putas; remdens urīns - virsmas plēve un duļķes; auksts - kā maina krāsu, kāda tā ir nobeigumā).
Neiedziļināsimies šajās metodēs, pāriesim pie terapijas. Ir četri veidi (pamati): uzturs, uzvedība, zāles, ārīga ārstēšana.

1. Uzturs.
Profilaktisko norāžu rinda. Rekomendē pie šādām slimībām:
Vēja - zirga gaļa, mērkaķa gaļa, kaltēta gaļa, aitas gaļa, ķiploks, sīpols, vecs sviests, eļļa no sēklām, tikko izslaukts piens, nerafinēts cukurs;
Žults - kazas gaļa, putnu medījums, svaigi samalti mieži, kazas rūgušpiens, melnā tēja, avotu vai atlaidināts (kušanas) ūdens;
Gļotu - aitas gaļa, savvaļas jaka gaļa, zivs, medus, apgrauzdēti miežu milti, govs rūgušpiens, vecs alus, silts vārīts ūdens.

Kā panākt trīs pamatelementu līdzsvaru
Iemesli,kas izsauc traucējumu
1) Vējš
Iemesli: Nemiers, liela nelaime, pārmērīgas pārdomas, dusmas izraisošu iemeslu esamība, sēras, ilsgtoša badošanās, nepietiekošs miegs, zirņu pārmērība, tējas , aukstā ūdens, skāba, rupja un viegla uztura un dzeramā pārmērība, smēķēšana. Stipra caureja, vemšana, asiņošana, ilgstoša atrašanās vējā, caurvējā, pārmērības dzimumdzīvē, raudāšana līdz izsīkumam, stiprs ķermeņa vai runas sasprindzinājums tukšā dūšā, pārmērības mazkalorāžas pārtikā un dzērienos, pārmērīgas sarunas, dziedāšana, urīnēšanas un defekācijas dabisko impulsu apspiešana, piespiedu defekācijas izsaukšana.
Pie vēja pārpilnības iesaka: rīsu zupa, kaulu buljons, aitas gaļa, zirga gaļa, veca gaļa, pupiņas, nātres, sīpoli, ķiploki, eļļa no sēklām, olīvu, zemesriekstu, mandeļu eļla, kaulu smadzenes, kviešu milti, valrieksti, cukurniedru cukurs, muskatrieksts, kanēlis, piens, labs vīns, jebkurš trekns, silts, un sātīgs ēdiens.
Uzvedība: miers, nesasprindzināties, pieklusinātā gaismā, siltumā, labi apsegties, atpūsties, gulēt, uzturēties kopā ar patīkamiem cilvēkiem, vadīt patīkamas sarunas.
Labi: elpošanas vingrinājumi, fiziskie vingrinājumi, saudzējoši un nav nogurdinoši.
2) Žults
Iemesli: Dusmu parādīšanās prātā, lepnības, skaudības, nesavaldīga ķermeņa un runas uzvedība, lietojot uzturā pārāk daudz aitas gaļas, melno piparu, pupiņu, sīpolu, ķiploku, eļļas no sēklām vai veca sviesta, pārmērīga vīna, stipro dzērienu lietošana , ēdieni un dzērieni ar skābu un vircotu garšu, treknu, asu, karstu ēdienu lietošana. Kā arī: pārāk daudz sāls, būt pakļautam lielām temperatūras svārstībām, gulēt pa dienu, īpaši pēcpusdienā, piesārņoti ēdiens un dzeramais, darbs līdz pārpūlei, pārmērīgi daudz būt saulē vai pie uguns.
Pie žults pārpilnības iesaka: govs piens, kazas piens , jogurts, sūkalas, svaigs sviests, rīsu zupa, zupa no apgrauzdētiem miežu miltiem, cigoriņi, kvieši, kazas gaļa, liellopu gaļa, zālēdāju gaļa, nestipra tēja, vārīts ūdens, kas stāvējis ne ilgāk par 1 dienu, ēdiens un dzērieni ar aukstām īpašībām.
Uzvedība: jebkura sasprindzinājuma , uzbudinājuma un lieko kustību iztrūkums. Der atpūsties upes vai ezera krastā, koku ēnā.
3) Gļotas
Iemesli: veca gaļa un sviests, skābs vīns, auksts ūdens, piens, sviests, jogurts, sūkalas, saknes, svaigi augļi, īpaši nenogatavināti, svaigi dārzeņi, liellopu gaļa, kazas gaļa, cūkgaļa, zālēdāju gaļa, kvieši, valrieksti, sezama eļla, kartupeļi (viss pārmērīgi). Kā arī neregulāra ēšana, ēdiena uzņemšana pirms pārstrādāts iepriekšējais, daudz salda, skāba, auksta, smaga, eļļaina.
Uzvedība: pārmērīgs slinkums, apātija, peldēšanās aukstā ūdenī, miegs un atrašanās mitrās vietās, apaukstēšanās.
Pie gļotu pārpilnības der: vārīts ūdens ar maltu (ar mizu) brūno ingveru, malti kastaņi, vecs vīns, aitas gaļa, jaka gaļa, zivs, medus, ēdiens no veciem graudiem, dažādi zirņu veidi, pupiņas, granātāboli, āboli,kanēlis, koriandrs, anīss. Silts, viegls, rupjš(grūti sagremojams) ēdiens.
Uzvedība (rekomendēta): saules vannas, būt pie uguns, silti ģērbties, dzīvot sausā vietā, mēreni kustēties.

2. Uzvedība
Vējš – būt labvēlīgu draugu lokā, agri iet gulēt.
Žults - izvairīties no fiziskām slodzēm, nedrīkst gulēt dienā.
Gļotas - aktīvi vingrot, būt siltumā, agrāk celties.

3. Zāles
Tibetas farmakopeja ļoti plaša, zāles pagatavo pats ārsts vai viņa palīgi. Daudz sastāvdaļu: no 3 līdz 100 un vairāk. Tas tiek darīts lai tos pēc iespējas nolīdzsvarot, jo katrs komponents ietekmē pozitīvi vienu pamatelementu vai orgānu, bet var izjaukt no līdzsvara citu.
Komponenti - trīs dabas vielu kategorijas:
1) minerāl izejvielas - kalcīts, dzīvsudrabs, utt.;
2) augu valsts izejvielas - saknes, lapas, augļi utt;
3) dzīvnieku valsts izejvielas - kauli, gaļa, žults, utt.
Zāļu formas: pulveri, tabletes, izvilkumi, klizmas, ziedes.
Katru no medikamentiem izvērtēsim trīs aspektos: 1) garša, 2) kvalitāte, 3) īpašības.
1) Garša
Ir seši garšas veidi: salda, asa, sāļa, rūgta, dedzinoša, savelkoša. Parasti vēja slimības izārstē ar sāļu, žults ar asu, bet gļotu -ar dedzinošu. Ja izjaukti dažādi pamatelementi, tad - visaptverošāk. Turklāt katra garša tiek pielietota pēc ēdiena pārstrādāšanas, arī ar to rēķinās.
2) Kvalitātes raksturojums
Ir astoņas zāļu raksturīgas īpašības: smagums, eļļainība, vēsums, mīkstums, vieglums, raupjums, siltums, asums. Izārstē: vēju- smagums, eļļainība, žulti - vēsums, mīkstums, gļotas - vieglums, raupjums, siltums, asums.
Un otrādi, pasliktina: vēju-vieglums, raupjums, vēsums, žulti- siltums, asums, eļļainība, gļotas- smagums, eļļainība, mīkstums.
3) Ipašības
Tās ir zāļu īpašības un to pielietošana pie dažādām slimībām, tāpēc tam ir veltīta milzīga traktāta daļa.

4. Ārīgas lietošanas metode
Asins nolaišana, moksa ( piededzināšana), masāža, akupunktūra, ķirurģija.
1) 1 Asins nolaišana- lai nolaistu netīras asinis, ir punkti,kur tās var nolaist un kur aizliegts. Klasiskā ārstēšanas shēma:
a) nozīmē medikamentu, kas savāc vienā vietā indīgas vielas,kuras ir izsaukušas saslimšanu;
b) pēc 24-48 stundām šajā vietā veic asins nolaišanu, nolaižot inficētas asinis, kurām ir tumša krāsa un nepatīkama smaka, kamēr neparādās veselas asinis;
c) piededzina iegriezuma vietu lai nebūtu slimības paasinājuma.
2) Moksa (piededzināšana). Izmanto metālus, koku, akmeņus vai drogas. 360 punkti. Tie ir (pēc intensitātes) stimulēšana, uzsildīšana, apdegums, izdedzināšana. Instruments - nokaitēts metāls (dzelzs, varš, zelts, sudrabs), ar kuru pieskaras ķermenim. Vai konusi no vērmelēm, kurus liek uz ādas, bet vēlāk aizdedzina (diametrs - no zirņa lieluma līdz īkšķa pirmās locītavas garumam).
3) Akupunktūra- ne tik plaši kā Ķīnā.
4) Masāža- ir speciālas tibetiešu masāžas metodes.
5) Ķirurģija - tikai sastrutojumus, brūču ārstēšana, jo nevēlas izjaukt organisma veselumu.

Turklāt viena no raksturīgākām un intersantākajām tibetiešu medicīnas metodēm ir mantru un rituālu izmantošana. To pielieto, ja ārsts uzskata, ka slimībai nav fiziska iemesla vai tā ir ļoti bīstama un ar parastām metodēm to nevar izārstēt. Lai tās novērtētu, jāsaprot: mantra ir vārdu formula, kura tiek atkārtota tik ilgi, līdz netiks panākts rezultāts.Taču tā nav maģiskā apvārdošana, kura rada brīnumus vienīgi izrunājot šos vārdus. Mantra ir skaņas spēks, skaņas vibrācija. Nepieciešams ievērot precīzu ritmu, pareizi elpot, koncentrēt prātu.Nav grūti saprast, ka cilvēkam mobilizējot visus savus resursus, pilnīgi sakoncentrējot prātu uz iekšējo tēlu un palīdzot sev ar maigu un nepārtrauktu mantras vibrāciju, kura tiek atkārtota tūkstošiem reižu , notiek kas neparasts. Pat Rietumos ir labi zināma skaņas iedarbība: stipras skaņas svārstības var sasist stiklu, bet putekļi, novietoti uz plānu metālisko plāksni, caur kuru iziet skaņa, veido īpašus rakstus. Ja skaņa spēj ietekmēt sķidrumus un cietās vielas, tad tā var iedarboties arī uz mūsu ķermeni.
Rituāls- nobeigums mantru izmantošanā. Te rituāla veicējam palīdz citi cilvēki, kas pilda kora funkcijas. Viņi izmanto priekšmetus un simbolus, kuri pastiprina apzinātu un neapzinātu pacienta atsauksmi. Tas nav vienkārši placebo efekts, kaut gan arī tas pastāv. Te notiek dziļāka ietekme, kas virzīta uz maksimālo organisma resursu uzmodināšanu, lai tas pilnīgāk reaģētu ar ķermeni, enerģiju un psihi uz nelabvēlīgu situāciju. Tieši šī spēja pilnīgi mobilizēt organisma aizsarg spējas paskaidro kāpēc Tibetā ārstē pat tādas slimības (audzējus), pret kurām Rietumi ir bezspēcīgi.

Ārsts
Kamēr Tibetā saglabājās tās senā sociālā struktūra ārsts gandrīz vienmēr saņēma izglītību klosterī, aptuveni 13 gadus. Nekādu oficiālu nosaukumu - statusu nav bijis. Pilnīgi pieticis ar kopienas atzīšanu. Ārstu bijis maz un cilvēkiem nācies pat mēnesi un vairāk ceļot lai ar to satikties. Tradicionāli ārsts nenosaka maksu, bet pacients pasniedz dāvinājumu atkarībā no viņa rocības un pateicības dziļuma. Tāpēc , ja ārsts izglābis bagātu cilvēku, viņš var kā ziedojumu sniegt krietnu bagātības daļu , bet nabags var saņemt palīdzību bez maksas, pat ja viņa ārstēšana paredz dārgas zāles.
Sešas ārsta īpašības:
1) spējas, t.i. medicīnas zināšanas
2) labi nodomi;
3) izlēmība veltīt sevi slimnieku palīdzībai;
4) vērīgums, spēja iedziļināties;
5) uzcītība, uzticība darbam;
6) gatavība vienmēr iejusties slimnieka stāvoklī.

Šīs īpašības paredz sešu principu esamību:
1) gatavība pilnveidot savas zināšanas medicīnā;
2) nodoms saglabāt vēlmi dziedināt;
3) spēja pilnīgi veltīt sevi slimniekiem un ciest grūtības apkārtējo labklājības labā;
4) taisnīga un vienlīdzīga attieksme pret slimnieku;
5) pastāvīga tieksme attīstīt visas savas prasmes;
6) dziļas cilvēka dabas zināšanas.

Un atkarībā no tā cik veiksmīgi tika apgūti šie seši principi izdala trīs ārstu kategorijas:
1) viduvējs ārsts - tas, kurš ne pārāk iedziļinās lietā un var palīdzēt tikai virspusējā līmenī;
2) augsta līmeņa ārsts- zinošs visās medicīnas prakses metodēs un prot vadīt slimnieka enerģētisko stāvokli;
3) izcils ārsts - tas, kurš ieguvis pilnīgas cilvēka dabas zināšanas un prot tikt galā ar visdziļākiem slimības iemesliem. Tas ir ideāls, kuru tibetiešu ārsti arī sasniedz.

Avots: chela2.livejournal.com